Cilvēkiem, kas praktizē islāmu vai arī sāk ar to aizrauties, pirms Ziemassvētkiem rodas jautājums, vai var mājā uzstādīt eglīti? Vai to var darīt ar mērķi izrotāt māju, nevis vienkārši svinēt Jauno gadu? Kā pret to izturas islāms?
Kopumā eglītes ir sastopamas daudzu senu tautu tradīcijās. Piemēram, Senajā Grieķijā egle tika uzlūkota par medību dievietes Artemīdas svēto koku. Bet hanti pirms jaunā gada par godu eglei atnesa dzīvnieku upurus un klanījās egles priekšā, aizdedza sveces.
(Hanti ir tauta, kas dzīvo Krievijas Hantu-mansu autonomajā apvidū).
Tradīcija izrotāt eglīti aizsākās senajā ģermāņu tautā, kas svēti ticēja, ka egle ir meža karaliene. Jaungada svinībās viņi devās uz mežu, izvēlējās egli, bet pēc tam to izrotāja ar krāsainiem audumiem, svecēm. Turklāt pie izrotātas egles noturēja reliģiskus rituālus. Ar laiku egli sāka nest mājās, kur to arī izrotāja.
Ar kristietības parādīšanos un izplatību, vācu tautas vidū, izmainījās motīvi attiecībā pret egli. Zaļais koks kļuva par atribūtu ne tikai Jaunajā gadā, bet arī Ziemassvētkos – kristiešu reliģiskajos svētkos. Pakāpeniski egle atbrīvojās no nosaukuma “meža karaliene”, un lēnām sāka tikt uzlūkots par dzīvības koku, kurš atradās Ēdenē – paradīzē uz zemes, par ko rakstīts Bībelē.
Interesanti, ka 17. gs. parādījās tradīcija novietot egli otrādi. Tādā veidā otrādi apgriezta egle simbolizēja kāpnes, kas ved uz debesīm. Bet āboli un saldumi, kas bija iekārti eglē, bija simbols saldajai dzīvei paradīzē.
Kāpēc deva priekšroku tieši eglei, nevis citam kokam?
Ģermāņiem bija tradīcija svinēt “Joēla” nakti, kas iekrita pašā garākajā gada naktī, no 21. uz 22. decembri. Vietējie iedzīvotāji par godu Joēla sezonas sākšanai taisīja svinības. Mūžīgi zaļai koks ģermāņiem saistījās ar “mūžību” un “dzīvi”. Tāpēc nav jābrīnās, ka izvēle krita tieši uz egli.
Krievijā tradīciju nocirst eglīti un novietot mājās 1819. gadā ieviesa kņazs Nikolajs Pavlovičs, pēc sievas Šarlotes lūguma, kura bija dzimusi Prūsijā.
1915. gadā cars Nikolajs II izdeva ukazu, kas aizliedza cirst egles. Drīz vien boļševiki, kuri nāca pie varas, izrādīja lojalitāti tradīcijai, kas bija palikusi no caru laikiem. Jāpiebilst, ka pat Ļeņins ļoti mīlēja jaungada eglītes. Tomēr pēc viņa nāves, nocirst egli skaitījās noziegums, un 1926., 1929. g., komunisti aizliedza nocirst eglītes un arī svinēt Ziemassvētkus.
Lasi vēl: “Bērns līdz slimnīcai neaizvilks, atvadieties šeit…” Īsts ārsts!
Tikai 1935. gadā ar Ukrainas Centrālās Komitejas otrā sekretāra – Pāvila Postiševa ietekmi, tradīcija rotāt egles atgriezās. Reiz, tiekoties ar Staļinu Maskavā, Postiševs viņam jautājis, kāpēc gan neatgriezt šos svētkus bērniem. Draudīgais valsts galva tomēr šim lēmumam deva piekrišanu.
Par šariātu
Kopumā Islāmā neatbalsta musulmaņu sekošanu atdarināt citu reliģisko tradīciju rituālus. Viņu mācība saka:
“Kas pielāgojas kādai tautai, tas kļūst par vienu no viņiem.”
Neskatoties uz to, ka daudzi musulmaņi ir aizmirsuši eglītes ciršanas nozīmi un filozofiju un izturas pret eglīti kā vienkāršu jaungada simbolu, tā joprojām savā būtībā ir tiekšanās izdabāt svešiem ideāliem. Tāpēc musulmaņiem, kas dzīvos saskaņā ar Islāma kanoniem, novietot egli mājās nav prātīgi.
Vienlaikus tos, kas tomēr izlemj egli mājās izvietot, nevajadzētu uzlūkot kā grēciniekus. Ar laiku Islāmā dažādi aizliegumi reliģisku apsvērumu dēļ tiek pakāpeniski mazināt. Piemēram, pat alkohola lietošana kādreiz bija stingri aizliegta, bet laika gaitā situācija kļuva pielaidīgāka. Iespējams, jaungada eglīšu sakarā būs kas līdzīgs.